Pērnavas Nikolaja draudze un tās garīdznieki

Pērnavas Nikolaja draudze ir daļa no Elizabetes draudzes vēstures. Kā tās tiesību pārņēmēja Elizabetes draudze glabā arī Pērnavas kādreizējās vācu pilsētas draudzes mantojumu. Nikolaja baznīca gadsimtiem ilgi bija Pērnavas pilsētainavas centrālais dievnams. Tās garīdznieku darbs bija saistīts gan ar draudzes dzīvi, gan ar skolām un pilsētas kultūru.

1924. gadā lielā Elizabetes draudze tika sadalīta divos iecirkņos, katrā ar savu mācītāju. 1935. gadā no tiem izveidoja atsevišķas Elizabetes I un II draudzi; II draudzes mācītājs bija Augusts Arumē (August Arumäe).^[1]

Nikolai un Niguliste ir viena un tā paša aizbildņa svētā vārda divas igauņu formas. Vēstures avotos Nikolai kogudus (Nikolaja draudze) parasti apzīmē vācu draudzi; nosaukums Niguliste kogudus 1940. gadā tika dots Elizabetes II draudzei. Tālāk aprakstītie baznīcas lēmumi izskaidro, kā šie stāsti ir saistīti.

No viduslaiku pilsētas baznīcas līdz luteriskai draudzei

Nikolaja baznīcas sākumi meklējami viduslaiku Jaunpērnavā. Pirmais dievnams tika uzcelts 13. gadsimtā un turpmākajos gadsimtos paplašināts. Šīs tirdzniecības pilsētas baznīcas aizbildnis bija svētais Nikolajs, jūrasbraucēju un tirgotāju aizstāvis. Baznīca atradās netālu no rātsnama, Pika un Nikolai ielas stūrī.^[2][3]

Baznīca cieta 1513. un 1524. gada ugunsgrēkos. Reformācija Pērnavu sasniedza 1520. gados; 1526. gadā notika arī svētbilžu postīšana. Polijas varas laikā Nikolaja baznīca atkal tika nodota katoļiem, un luterāņiem uzcēla Jāņa baznīcu. Atjaunojoties Zviedrijas varai, Nikolaja baznīca atgriezās luteriskajai draudzei. Pēc remonta baznīca 1649. gada 12. jūlijā tika atkārtoti iesvētīta.^[2]

17. gadsimtā baznīca ieguva meistara Kristofa Memkena (Christoph Memmken) būvētas ērģeles un Zviedrijas karalienes Kristīnes dāvinātus zvanus. Augstā torņa smaile tika pabeigta 1683. gadā. Tornis nodega 1771. gadā un atkal cieta no zibens spēriena 1885. gadā. Abas reizes baznīca tika atjaunota, tāpēc tās ārējais izskats gadsimtu gaitā vairākkārt mainījās.^[2]

Kopīga vēsture ar Elizabetes draudzi

Pērnavas vācu un igauņu luteriskās draudzes vēsture ir cieši savijusies. Kad 1714. gadā Jāņa baznīcu pārņēma garnizons, arī igauņu draudze noturēja savus dievkalpojumus Nikolaja baznīcā. Igauņu draudzes jaunā Elizabetes baznīca tika iesvētīta 1750. gadā. Tādējādi kādu laiku Nikolaja baznīca bija abu draudžu kopīgs dievnams.^[3]

Nikolaja draudze galvenokārt kalpoja Pērnavas vāciski runājošajiem pilsētniekiem. 19. gadsimtā baznīcā notika arī latviešu valodas dievkalpojumi. Kalpošana dažādām valodu grupām izskaidro, kāpēc avotos vienlaikus minēti virsmācītāji, diakoni un latviešu sludinātāji. Latviešu draudzes baznīcas grāmatas Igaunijas Nacionālajā arhīvā saglabājušās kā atsevišķs fonds.^[3][4]

Nikolaja draudzes garīdznieki

Ziņas par agrākajiem garīdzniekiem ir fragmentāras. 16. un 17. gadsimta avotos cita starpā minēti Andreass Hermanis (Andreas Hermann), Martins Vestfāls (Martin Westphal), Johans Švannings (Johann Schwanning), Frīdrihs Lēvenšteins (Friedrich Löwenstein), Johans Jākobs Segiuss (Johann Jacob Segius) un Johans Vestrings (Johann Vestring). No 18. gadsimta sākuma zināmi Nikolauss Bergiuss (Nicolaus Bergius) un Jākobs Andreass Cimmermanis (Jacob Andreas Zimmermann). Pēc pašreizējām ziņām viņus visus nevar sakārtot nepārtrauktā amata pēctecībā.^[5]

Turpmākais pārskats nošķir virsmācītājus un palīgmācītājus. Amata laika sākums un beigas dažādos uzziņu izdevumos var atšķirties. 18. gadsimta amata laiki šeit doti pēc Heinriha Lākmaņa (Heinrich Laakmann) pētījuma, kas balstīts baznīcas grāmatās.^[6]

• Johann Ludwig Voit (1731–1743; 1743–1747). Vispirms diakons, pēc tam virsmācītājs.
• Georg Matthäus Schnetter (1747–1767). Virsmācītājs.
• Wilhelm Scipio (1769–1786). Virsmācītājs; viņa vestajās mirušo grāmatās ir arī garākas biogrāfiskas ziņas.
• Johann Karl Theodor Stein (1786–1807). Virsmācītājs.
• Christian Gottlieb Mayer (1807–1810). Virsmācītājs; 1810. gadā turpināja kalpošanu Tallinas Olaja draudzē.
• Karl Heinrich Wolleydt (1810–1845). Virsmācītājs; atstāja amatu 1845. gada 28. jūnijā.^[5]
• Johann Heinrich Märtens (diakons no 1835. gada; virsmācītājs 1845–1854). Par virsmācītāju ievests 1845. gada rudenī; Pērnavā strādāja arī par skolotāju.^[5]
• Heinrich Otto Reinhold Girgensohn (1851–1854; 1854–1881). Vispirms diakons, pēc tam virsmācītājs. No 1881. līdz 1888. gadam bija Vidzemes ģenerālsuperintendents.
• Ferdinand Karl Julius Kolbe (1881–1910). Virsmācītājs; iesaistījies arī Pērnavas skolu dzīvē un vācu biedrību darbībā.

Volleita (Wolleydt) ilgajā amata laikā draudzē par diakoniem kalpoja Natanaēls Barts (Nathanael Bahrt, 1787–1811), Johans Frīdrihs Vilhelms Morrs (Johann Friedrich Wilhelm Morr, 1814–1817), Ferdinands Keilmanis (Ferdinand Keilmann, 1818–1819) un Konrāds Eduards Hese (Conrad Eduard Hesse, 1823–1834). Johans Heinrihs Mertenss (Johann Heinrich Märtens) sāka kalpot par diakonu 1835. gadā un pēc Volleita kļuva par virsmācītāju. Keislera (Keussler) 1877. gada papildizdevums viņa ievešanu amatā datē ar 1845. gada rudeni; Napierska (Napiersky) agrākajos sarakstos kā sākuma gads minēts 1846.^[5]

Pārskata 19. gadsimta ziņas balstās garīdznieku uzziņu izdevumos un biogrāfiskos pētījumos.^[5][7][8][9]

Palīgmācītāji un kalpošana latviešu draudzei. Aleksandrs Gustavs Jungmeisters (Alexander Gustav Jungmeister) bija Nikolaja draudzes diakons no 1846. līdz 1851. gadam. Libors Gustavs Vilhelms Krīgers (Liborius Gustav Wilhelm Krüger) kalpoja par diakonu 1854–1861 un bija saistīts arī ar latviešu draudzi. Frīdrihs Augusts Šeinpflugs (Friedrich August Scheinpflug) no 1861. līdz 1902. gadam bija Pērnavas latviešu sludinātājs un ticības mācības skolotājs. Voldemārs Pauls Zīlmanis (Woldemar Paul Sielmann) kalpoja par diakonu no 1902. līdz 1906. gadam.^[5][10][11]

Heinrich Girgensohn (1825–1888) Pērnavā kalpoja trīs gadu desmitus. Līdztekus draudzes darbam viņš mācīja meiteņu skolā un piedalījās Vidzemes konsistorijas darbā. Viņa vēlākais amats Vidzemes ģenerālsuperintendenta postenī saista Nikolaja draudzes vēsturi ar visa reģiona baznīcas dzīvi.^[8]

Ferdinand Kolbe (1847–1910) pirms ierašanās Pērnavā bija kalpojis Ņižņijnovgorodā. Par Nikolaja draudzes virsmācītāju viņš kļuva 1881. gadā. No 1881. līdz 1891. gadam viņš vienlaikus bija pilsētas augstākās meiteņu skolas inspektors un darbojās arī pilsētas skolu kolēģijā. Viņa ilgais amata laiks aptvēra 1885. gada torņa ugunsgrēku un baznīcas atjaunošanu.^[9]

Garīdznieki 20. gadsimtā

Emil Bielenstein — virsmācītājs 1910–1920

Emīls Bīlenšteins (Emil Bielenstein) uz Pērnavu ieradās no Kurzemes. Iepriekš viņš bija Zantes draudzes mācītājs un Liepājas vācu privātģimnāzijas direktors. Nikolaja draudzei viņš kalpoja Pirmā pasaules kara un Igaunijas neatkarības iegūšanas laikā. Pēc aiziešanas no Pērnavas viņš no 1920. līdz 1928. gadam bija Polles draudzes mācītājs Vācijā.^[11]

Wilhelm Eugen Leonhard Kentmann — virsmācītājs 1920–1934

Vilhelms Kentmanis (Wilhelm Kentmann, 1861–1938) pirms ierašanās Pērnavā bija kalpojis Kullamā un Sanktpēterburgas Pētera draudzē un bijis Igaunijas guberņas ģenerālsuperintendents. Līdztekus Nikolaja draudzei viņš Pērnavas vācu privātģimnāzijā mācīja ticības mācību un vadīja labdarības biedrību Vaestesõbrad (“Nabagu draugi”). Viņa darbā apvienojās baznīca, skola un žēlsirdības darbs.^[12]

Waldemar Karl Thomson — palīgmācītājs 1925–1934, mācītājs 1934–1939

Valdemārs Tomsons (Waldemar Thomson, 1897–1945) bija pēdējais Nikolaja draudzes mācītājs pirms baltvāciešu izceļošanas. Viņš mācīja ticības mācību arī Pērnavas vācu skolā un 1938–1939 bija Igaunijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas (EELK) vācu prāvesta iecirkņa prāvests. 1939. gadā viņš atstāja Igauniju un pēc tam kalpoja Poznaņas Lūkas draudzē. Viņš mira 1945. gada februārī.^[12]

Nikolai un Niguliste: 1940. gada pārmaiņas

Baltvāciešu aizbraukšana 1939. gadā pamatīgi mainīja Nikolaja draudzes stāvokli. 1940. gada janvāra laikrakstu ziņās Elizabetes II draudzes apvienošanās ar Nikolaja draudzi vēl tika aprakstīta kā nodoms; aprīļa pārskatā jau runāts par notikušu apvienošanos. Draudzei kalpoja Elizabetes II draudzes mācītājs Augusts Arumē.^[2][13]

1940. gada 28. augustā tika pieņemti divi atsevišķi baznīcas lēmumi. Ar EELK Konsistorijas lēmumu līdzšinējā Pērnavas Nikolaja draudze tika likvidēta. Tajā pašā dienā Konsistorija mainīja EELK Pērnavas Elizabetes II draudzes nosaukumu: tās jaunais nosaukums kļuva EELK Pērnavas Nigulistes draudze. Šos lēmumus nevajadzētu saprast vienkārši kā vācu draudzes pārdēvēšanu: tie attiecās uz divām dažādām draudzēm. Abi lēmumi tika publicēti 1940. gada 17. septembrī izdotajā Kiriku Teataja.^[14]

Nikolaja baznīcā dievkalpojumi notika arī 1940.–1941. gadā. Elizabetes II draudze 1940. gadā sāka izmantot veco Nikolaja baznīcu saviem dievkalpojumiem. Piemēram, Pärnu Päevaleht 1940. gada 30. jūnijā izsludināja tās pašas dienas dievkalpojumu ar Svēto Vakarēdienu Nikolaja baznīcā. Baznīcas izmantošana turpinājās arī ar Nigulistes draudzes nosaukumu: Uus Elu 1941. gada 25. oktobrī ziņoja par nākamās dienas dievkalpojumu Nigulistes baznīcā, kurā par sludinātāju bija norādīts mācītājs P. Sērgava (P. Särgava).^[15]

August Arumäe — Nigulistes draudzes mācītājs 1940–1941

Augusts Arumē (August Arumäe, 1895–1976) no 1925. gada bija Elizabetes draudzes II iecirkņa un no 1935. gada Elizabetes II draudzes mācītājs, kā arī no 1930. gada Pērnavas prāvests. Viņa kalpošana turpinājās draudzē, kas 1940. gadā ieguva Nigulistes nosaukumu. 1941. gadā viņu arestēja un izsūtīja uz Sibīriju; uz Igauniju viņš varēja atgriezties 1958. gadā. Viņa dzīve sīkāk aprakstīta lapā par Elizabetes draudzes garīdzniekiem.^[3]

Baznīcas bojāeja un draudzes turpmākais liktenis

Nikolaja baznīca nodega kara darbības laikā 1944. gada septembrī. Dievnams netika atjaunots, un drupas nojauca 1954. gadā. Baznīcas kādreizējo vietu netālu no rātsnama iezīmē 1989. gadā atklāts piemiņas akmens.^[3]

Pēckara padomju vara ierobežoja draudžu darbību ar reģistrācijas palīdzību. 1945. gadā tika atteikts reģistrēt Pērnavas Nigulistes draudzi, kurai nebija ne savas baznīcas, ne sava mācītāja. Riho Altnurmes pētījumā tā aplūkota kopā ar citām tādā pašā stāvoklī nonākušām pilsētu draudzēm. Tas nozīmēja, ka Nigulistes draudze nevarēja turpināt patstāvīgu darbību līdzšinējā veidā.^[16]

Tādējādi Elizabetes draudzes vēsturē ir gan igauņu, gan vācu un latviešu draudzes dzīves pēdas. Nikolaja baznīcas izzušana no pilsētainavas nav izdzēsusi tās draudzes stāstu. To palīdz saglabāt baznīcas grāmatas, vecas fotogrāfijas, garīdznieku biogrāfijas un atmiņa par baznīcas vietu.

Avoti un turpmākā izpēte

Lapā apkopotas pārbaudītas vēsturiskas un biogrāfiskas ziņas, taču tas nav pilnīgs garīdznieku saraksts kopš viduslaikiem. Agrāko amata laiku un pēckara draudzes pēctecības detaļas var precizēt ar Igaunijas Nacionālā arhīva un EELK arhīva dokumentu palīdzību.

1. Kristjan Luhamets. „Koguduse lugu: Pärnu Eliisabeti kogudus”. e-Kirik, 18.11.2021: draudzes sadalīšana divos iecirkņos 1924. gadā. Kiriku Teataja, 06.09.1935, 8. lpp.: Konsistorijas 11.07.1935 lēmums par Elizabetes I un II draudzes dibināšanu.
2. E. G. Bliebernicht. „Nikolai kirik — Pärnu vanim pühakoda”. Uus Elu / Pärnu Uudised, 17.04.1940.
3. Kristjan Luhamets. „Koguduse lugu: Pärnu Nikolai kogudus”. e-Kirik, 11.11.2021.
4. Igaunijas Nacionālais arhīvs, Saaga: Pērnavas Nikolaja draudzes baznīcas grāmatas (EAA.1273). Pērnavas latviešu draudzes baznīcas grāmatas: EAA.3496.
5. C. E. Napiersky. „Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland”, 4. burtnīca, biogrāfiju III daļa Q–Z (1852), 106. lpp. (Wolleydt) un 115. lpp. (Nikolaja draudzes garīdznieku saraksts). A. W. Keussler. „Dr. Napiersky’s Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland”, turpinājums (1877), 5. lpp. (Märtensa ievešana amatā un diakoni).
6. Heinrich Laakmann. „Das Bürgerbuch von Pernau 1615–1797” (1936), VIII–IX lpp. Tartu Universitātes digitālā kolekcija.
7. C. E. Napiersky. „Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland”, 3. burtnīca, biogrāfiju II daļa H–P (1851), 62.–63. lpp. (Johann Heinrich Märtens) un 69. lpp. (Christian Gottlieb Mayer).
8. Baltisches Biografisches Lexikon digital: Heinrich Otto Reinhold Girgensohn.
9. „Album fratrum Rigensium 1823–1910” (1910), nr. 598, 170. lpp.: Ferdinand Karl Julius Kolbe.
10. Baltisches Biografisches Lexikon digital: Friedrich August Scheinpflug; Alexander Gustav Jungmeister: atsevišķs biogrāfisks raksts.
11. „Nachtrag zum Album des Theologischen Vereins zu Dorpat” (1929), nr. 162, 44. lpp. (Emil Bielenstein) un nr. 416, 64. lpp. (Woldemar Paul Sielmann).
12. Baltisches Biografisches Lexikon digital: Wilhelm Kentmann. Waldemar Thomson: atsevišķs biogrāfisks raksts.
13. „Mis saab Pärnu Nikolai kirikust?” Päevaleht, 26.01.1940.
14. Kiriku Teataja, 17.09.1940, 49.–50. lpp.: Konsistorijas lēmumi par Nikolaja draudzes likvidēšanu un Elizabetes II draudzes pārdēvēšanu.
15. Pärnu Päevaleht, 30.06.1940, 4. lpp.: Elizabetes II draudzes paziņojums par dievkalpojumu Nikolaja baznīcā. Uus Elu, 25.10.1941, 4. lpp.: paziņojums par dievkalpojumu Nigulistes baznīcā 26.10.1941.
16. Riho Altnurme. „Eesti Evangeeliumi Luteriusu Kirik ja nõukogude riik 1944–1949” (2001), 73. lpp.

Skatīt arī: Pērnavas Svētās Elizabetes draudze · Elizabetes baznīca Pērnavā · Elizabetes draudzes garīdznieki.