Pērnavas Eliisabetes draudzes aizbildņi svētie
Pērnavas Eliisabetes draudze godina par saviem aizbildņiem trīs Baznīcas vēsturē ārkārtīgi nozīmīgas personas. Tie ir Ungārijas jeb Tīringenes svētā Elizabete, svētais apustulis un evaņģēlists Jānis un svētais Nikolajs no Miras Nikolajs.
Pirmā no viņiem ir tieši saistīta ar mūsu baznīcas un draudzes vārdu, otrais bija pirms Eliisabetes baznīcas uzcelšanas Pērnavā darbojušās igauņu draudzes titulsvētais, bet trešais — Pērnavas vēsturiskās vācu draudzes titulsvētais. Tā kā tagadējā Pērnavas Eliisabetes draudze ir gan kādreizējās Sv. Jāņa draudzes, gan 1944. gadā Eliisabetes draudzei pievienotās Nikolaja draudzes tiesību pārņēmēja, līdzās svētajai Elizabetei īpaši godinām arī šos abus svētos.
Svētā Elizabete
Svētā Elizabete piedzima 1207. gadā Ungārijā kā karaļa Andrāša II un viņa sievas Ģertrūdes meita.
Četru gadu vecumā Elizabeti aizveda uz Vartburgu Tīringenē, kur viņu audzināja landgrāfiene Sofija, viņas nākamā vīra māte.
Kad Elizabetei bija četrpadsmit gadu, viņu salaulāja ar Tīringenes landgrāfu Ludvigu IV. Viņu laimīgā laulība ilga nepilnus sešus gadus, jo 1227. gadā Ludvigs nomira krusta karā. Laulībā piedzima trīs bērni.
Svētā Elizabete, kļūdama atraitne, bija tikai deviņpadsmit gadus veca un turpmāk uzskatīja pasauli par mirušu sev un sevi — par mirušu pasaulei.
Dziļa mīlestība uz Kristu piepildīja Elizabeti ar pieķeršanos vienkāršībai, nabadzībai un nabagiem. Viņas sirdī spēcīgi atbalsojās svētā Asīzes Franciska vēsts par kalpošanu Kristum nabagajos un cietējos.
Elizabete aizbēga no Vartburgas, kur viņu nesaprata, un dzīvoja franciskāņu garā — nabadzībā un vienkāršībā. 1229. gadā viņai Marburgā izdevās nodibināt slimnīcu nelaimē nonākušu slimnieku kopšanai un nosaukt to svētā Franciska vārdā. Līdzās slimnīcas vadīšanai svētā Elizabete tur pati veica arī visus darbus, kurus neviens cits nevēlējās darīt.
Svētā Elizabete nomira pēc īsas slimības naktī uz 1231. gada 17. novembri. Par svēto viņa tika pasludināta Vasarsvētkos, 1235. gada 27. maijā.
Svētā Elizabete īpaši tiek godināta kā Tīringenes un Hesenes, atraitņu un bāreņu, ubagu, slimnieku, netaisnīgi vajāto un nelaimē nonākušo, kā arī slimnieku kopēju aizbildne.
Svētās Elizabetes piemiņas dienu pēc senākas tradīcijas svin 19. novembrī, bet pēc jaunākas tradīcijas — viņas nāves dienā, 17. novembrī.
Svētais Jānis
Svētais apustulis un evaņģēlists Jānis kopā ar savu brāli, apustuli Jēkabu Vecāko, bija no Betsaidas Galilejā. Viņu tēvs Cebedejs bija zvejnieks, un dēli turpināja tēva amatu.
Jānis bija viens no pirmajiem diviem mācekļiem, kurus Jēzus aicināja sev sekot. Pirms tam viņš kopā ar svēto Andreju bija Jāņa Kristītāja māceklis.
Jēzus Jānim īpaši uzticējās un viņu mīlēja, domājams, viņa dziļās pieķeršanās un uzticības dēļ. Evaņģēliji tomēr neslēpj arī svētā Jāņa spēcīgāko un asāko rakstura pusi — Jēzus viņu un brāli Jēkabu nosauca par Pērkona dēliem, acīmredzot norādot uz viņu temperamentu.
Svētajam Jānim tiek piedēvētas vairākas Jaunās Derības grāmatas: evaņģēlijs, trīs vēstules un Atklāsmes grāmata, kuru viņš uzrakstīja, atrodoties trimdā Patmas salā.
Svētais apustulis un evaņģēlists Jānis
Svētais Jānis ir tēlnieku, gleznotāju, iespiedēju, grāmatsējēju, grāmattirgotāju, rakstnieku, teologu un daudzu amatnieku aizbildnis; viņa aizlūgumu piesauc dažādās nelaimēs, piemēram, krusā, saindēšanās un apdegumu gadījumos, kā arī slimībās, piemēram, spitālībā.
Apustuļa un evaņģēlista Jāņa piemiņas diena ir trešajos Ziemsvētkos, 27. decembrī.
Svētais Nikolajs
Svētais Nikolajs no Miras piedzima laikā starp 280. un 286. gadu Patarā. Jau bērnībā viņš centās dzīvot dievbijīgi, šķīsti un atturīgi, gavēdams katru trešdienu un piektdienu, kā to darīja arī visu atlikušo mūžu.
Nikolajs agri zaudēja vecākus un izdalīja savu mantojumu nabagiem. Par viņa dzīvi saglabājušies daudzi stāsti, kā viņš dažādos veidos nācis palīgā cilvēkiem lielās briesmās, piemēram, uz jūras, vai galējā trūkumā.
Reiz svētceļojuma laikā Nikolajs pēc Svētā Gara pamudinājuma devās uz Miru, kuras bīskaps tikko bija miris. Negaidīti apkārtnes bīskapi dievišķas atklāsmes rezultātā viņu ievēlēja par Miras bīskapu. Svētais Nikolajs šim aicinājumam uzticīgi sekoja, būdams paraugs visos tikumos.
Diokletiāna un Maksimiāna pavēlēto kristiešu vajāšanu laikā svēto Nikolaju ieslodzīja cietumā, kur viņš palika līdz Konstantīna kļūšanai par imperatoru.
Bīskaps Nikolajs bija viens no Nīkajas koncila tēviem un stingri iestājās par Ārija maldu mācības nosodīšanu, kura noliedza, ka Kristus ir patiess Dievs. Svētais Nikolajs bija viens no Nīkajas ticības apliecības veidotājiem.
Svētais Nikolajs no Miras nomira laikā starp 345. un 351. gadu savā bīskapa pilsētā. Viņš ir bērnu, skolēnu, jaunavu, grūtnieču, vecu cilvēku, ministrantu, svētceļnieku, jūrnieku, tirgotāju, daudzu amatnieku un ļoti daudzu citu profesiju pārstāvju aizbildnis, kā arī vairāku zemju, piemēram, Krievijas, patrons.
Svētā Nikolaja piemiņas dienu svin 6. decembrī.