Svētā Mise jeb dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu
Svētā Mise baznīcā notiek katru svētdienu plkst. 10.00. Laipni lūdzam!
Ja vēlaties pirms Mises doties pie grēksūdzes, vienojieties par laiku ar draudzes mācītāju.
Ko nozīmē Svētā Mise?
Mise — šis īsais vārds apzīmē to pašu, ko var izteikt piecreiz garāk: dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu.
Ja vēlaties īsu kopsavilkumu par to, ko Baznīca māca par Svēto Vakarēdienu, spiediet šeit.
Vārda dievkalpojums pamatā ir grieķu vārds leitourgia, kas nozīmē kalpošanu. Arī latviešu valodā ir vārds liturģija, kas nozīmē to pašu, ko dievkalpojums un Mise.
Antīkajā pasaulē leitourgia nozīmēja darbību, kuras veikšanai ļaužu pulks kļuva par „vienu miesu” — par kaut ko vairāk, nekā tie būtu bijuši kā atsevišķu cilvēku kopums vien. Tas nozīmēja arī cilvēka vai grupas darbošanos uz sava rēķina kopienas kopējam labumam. Tā Israēla tautas liturģija bija pasaules sagatavošana Mesijas atnākšanai. Arī Baznīca pati ir liturģija: aicinājums darboties šajā pasaulē Kristus prātā un liecināt par Viņu un Viņa valstību.
Visi cilvēki ir aicināti kalpot Dievam. Tas notiek ar mīlestību un labiem darbiem. Dievu mīl un Viņam kalpo, kalpojot līdzcilvēkiem un tos mīlot. Savukārt Svētajā Misē Dievam kalpo ar iekšēju, uz augšu vērstu mīlestību un pateicību par to, ko Dievs cilvēku labā darījis. Dievkalpojumu sauc arī par Eiharistiju — pateicības upuri; šis vārds var apzīmēt gan Svēto Vakarēdienu, gan visu Misi.
Kristietība no paša sākuma ir bijusi prieka vēsts. Labā Vēsts sākas ar eņģeļa vārdiem: „Redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks!” (Lk 2:10) un beidzas ar vārdiem: „Bet tie viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku.” (Lk 24:52) Eiharistija — priecīga pateicība — ir šī prieka sakraments, un visskaidrāk tas izpaužas svētdienas dievkalpojumā.
Mises sākums
Sveiciens
Dievkalpojums patiesībā sākas jau ar iziešanu no mājām. Kad cilvēki svētdienas rītā ceļas un dodas ceļā — brauc kāds uz baznīcu divdesmit kilometrus vai iet divus kvartālus —, viņi uz brīdi atstāj ikdienas dzīvi, un jau veidojas šīs svētdienas draudze. Līdz šim viņi bija atsevišķi cilvēki, katrs ar savām rūpēm un priekiem; nu viņi ir sasaukti kopā, lai kļūtu par kaut ko vairāk, nekā bija katrs atsevišķi.
Arī lēmums ģērbties atšķirīgi no ikdienas — svinīgi — un atlikt citas patīkamas nodarbes, lai piedalītos dievkalpojumā, jau pats par sevi ir dievkalpojuma forma — neliels upuris un sagatavošanās, kas noskaņo tikšanās brīdim ar Dievu.
Svētā Mise parasti sākas ar draudzes dziesmu, kas ir slava un pateicība Dievam. Pēc tam mācītājs sāk dievkalpojumu Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā un sveicina draudzi.
Dievkalpojuma sākšana — un tāpat arī tā noslēgšana — Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā atgādina, ka mēs šeit nedarām savu darīšanu un neesam sanākuši pēc pašu iniciatīvas, bet esam aicināti un pilnvaroti. Kad tiesas zālē tiesnesis pasludina spriedumu Igaunijas Republikas vārdā, tam ir pavisam cits svars nekā tā vai cita privātcilvēka vārdiem. Tāpat arī trīsvienīgā Dieva vārdā turēts dievkalpojums ir kaut kas pavisam cits nekā vienkārši draudzīgu cilvēku sanākšana. Šeit ir runa par Dieva valstības oficiālu pārstāvniecību uz planētas Zeme.
Vārdu „Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā” laikā mācītājs un draudze svētī sevi ar krusta zīmi.
Krusta zīme
Liela daļa cilvēku savstarpējās saziņas ir bez vārdiem. Tā sauktā ķermeņa valoda — rokasspiedieni un žesti, stāja, sejas izteiksmes un tamlīdzīgi — pauž vēstījumus un veido noskaņu. Sevis svētīšana ar krusta zīmi — gan priestera, gan draudzes — ir tieši tāda bezvārdu lūgšana. Kā Luters to iesaka savā katehismā lūgšanu brīžiem, tā to iesaka arī mūsu Mises kārtība dievkalpojuma sākumā un noslēgumā. „Bet es negribu lielīties, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal 6:14)
Lietosim simbolus skaidri un drosmīgi: lai krusta zīme ir redzama un nepārprotama, atgādinot visiem, ka mēs pielūdzam un godājam trīsvienīgo Dievu — Tēvu, kas ir pār visu, Dēlu, kas nācis no debesīm un tapis cilvēks, un Svēto Garu, kas mūs vieno ar Dievu un citam ar citu.
Āmen
Draudze atbild mācītāja vārdiem ar savu „āmen”. Jūdu un kristīgajā tradīcijā „āmen” ir līdzvērtīgs pašrocīgam parakstam, tas ir, piekrišanas izpausme. Ebreju vārds amen nozīmē „patiesi, droši, lai notiek tā, tā tas ir”. Mēs esam tās pašas Dieva tautas tradīcijas nesēji, kas sniedzas jau Vecās Derības dienās. Tātad ar savu „āmen” draudze apliecina, ka ir vienis prātis un piekrīt piedalīties trīsvienīgā Dieva kalpošanā.
Draudzes „āmen” ir vienlaikus arī atbilde Dieva aicinājumam uz sadraudzību un vienotību. Kad priesteris pasludina, kā vārdā mēs šeit esam sapulcējušies, visa draudze atbild „āmen”, paužot gatavību ieiet šajā sadraudzībā.
Liturģiskā dievkalpojumā svarīgi ir arī tas, ka tas nav viena cilvēka priekšnesums, bet draudzes kopīga kalpošana. Liturģijā priesteris nerunā viens pats, bet draudzes vārdā. „Āmen” ir draudzes balss, ar kuru tā priestera vārdus padara par savējiem.
Tas Kungs lai ir ar jums
Sveiciens „Tas Kungs lai ir ar jums” kopā ar draudzes atbildi „Un ar tavu garu” nav vienkārši „laipni lūdzam dievkalpojumā”, bet dialoģiska lūgšana. Tā rada vienotību starp draudzi un priesteri, iezīmē pāreju starp Mises daļām un atgādina par Kristus klātbūtni: ar atvērtām rokām draudzi sveicinošais priesteris pārstāv Kristu, kura plaukstās draudzes vārds ierakstīts ar naglu rētām (sal. Jes 49:16).
Tātad sveiciena atkārtošanās Mises gaitā nav nejauša, bet atspoguļo dievkalpojuma pakāpenisko uzbūvi. (Grēksūdze vēsturiski ir bijusi Misei priekšā ejošs notikums.) Mise nav mācītāja viena cilvēka izrāde, bet dialogs starp Dievu un Viņa tautu.
Tāpat kā daudzam citam liturģijā, arī šim dialogam ir bībelisks pamats. Sveiciens nāk no Vecās Derības — Un redzi, Boāzs nāca no Bētlemes un sacīja pļāvējiem: „Tas Kungs lai ir ar jums!” Un tie viņam atbildēja: „Lai Tas Kungs tevi svētī!” (Rut 2:4; sal. arī 2Kor 13:11) — un no apustuļu vēstulēm (piem., 2Tim 4:22). Tas pauž Dieva klātbūtni Viņa tautas vidū.
Uz šī pamata balstās arī agrīnās kristietības tradīcija: zināms, ka šo sveicienu lietoja jau 4. gadsimtā pārejās starp Mises daļām.
Sveiciena „Tas Kungs lai ir ar jums” vietā var skanēt arī apustuliskais sveiciens: „Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2Kor 13:13) Kad kalpo bīskaps, viņš var sveicināt draudzi arī ar augšāmceltā Kristus vārdiem: „Miers ar jums!” (Jņ 20:26)
Un ar tavu garu
Arī draudzes atbilde ir bībeliskas cilmes: „Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu, brāļi! Āmen.” (Gal 6:18; tāds pats formulējums arī Fil 4:23 un Filem 25) un „Tas Kungs lai ir ar tavu garu! Žēlastība lai ir ar jums!” (2Tim 4:22)
Grēksūdze
Paļaujoties uz Dieva žēlastību, cilvēkiem ir iespēja atzīt savas vainas un grēkus. „Jo,” kā raksta svētais Jānis, „ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1Jņ 1:9)
Pie baznīcas galvenajām durvīm kopā ar dziesmu grāmatām ir pieejama dievkalpojuma kārtība, kurā ir divi grēksūdzes teksti. Garāko no tiem lietojam gavēņa laikā, bet īsāko — pārējā laikā.
Kyrie
Grēksūdzei seko lūgšanas sauciens „Kyrie eleison!” — „Kungs, apžēlojies”. Tā ir viena no Rietumu baznīcas Mises senākajām un noturīgākajām daļām. Tās izcelsme meklējama vismaz 4.—5. gadsimtā, un, kad Rietumu baznīcā par valdošo kļuva latīņu valoda, Kyrie palika vienīgā grieķu valodas daļa liturģijā. Tas, ka tā ir saglabājusies, ir skaista zīme baznīcas katoliskumam jeb visaptverošumam (tāpat kā tikpat svešā vārda „āmen” lietošana).
„Kyrie eleison” nav tikai palīdzības lūgums, bet arī apliecinājums, ka Dievs ir žēlsirdīgs.
Antīkajā pasaulē šāds sauciens bija arī aklamācija valdniekam vai augstākai varai: tā Romas valstī sveica ķeizaru, kad tas devās uz templi vai cirku. Kristieši šo formulu pārņēma, apliecinot, ka patiesais Valdnieks ir Jēzus Kristus, ar ko sastopamies dievkalpojumā.
Bībeliskais pamats
Lūgšana „apžēlojies” („eleison”) evaņģēlijos sastopama bieži, kur cilvēki sauc uz Jēzu: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” (Mt 9:27; Lk 18:38).
- Divi aklie pie Jērikas, ceļā uz Jeruzālemi, sauc: „Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” (Mt 20:30—31) — grieķiski Κύριε, ἐλέησον ἡμᾶς (Kyrie eleēson hēmas), tieši tā pati formula, ko vēlāk sāka lietot baznīcā.
- Kānaānietes lūgšana: „Apžēlojies par mani, Kungs, Tu Dāvida dēls!” (Mt 15:22) — atkal Κύριε … ἐλέησόν με.
- Desmit spitālīgo lūgšana: „Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” (Lk 17:13) — grieķiski Ἰησοῦ ἐπιστάτα, ἐλέησον ἡμᾶς.
Arī Vecajā Derībā lūgšana „apžēlojies” (ebrejiski חָנַן / ḥanan un רַחַם / raḥam) sastopama simtiem reižu, īpaši psalmos: „Apžēlojies par mani, ak Dievs, Savā žēlastībā” (Ps 51:3), „Apžēlojies par mums, Kungs, apžēlojies par mums!” (Ps 123:3). Grieķu tulkojumā jeb Septuagintā šajās vietās bieži lasāms tieši ἐλέησον.
Jēzus pats māca lūgt žēlastību: muitnieka lūgšana „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lk 18:13; grieķiski Ὁ θεός, ἱλάσθητί μοι τῷ ἁμαρτωλῷ) ir Kyrie lūgšanas garīgais kodols.
Gloria un Laudamus
Pēc tam draudze dzied Dievam par slavu Gloria — eņģeļu dziesmu no svētā Lūkas evaņģēlija: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lk 2:14) Aicinājums dot godu Dievam ir saistīts ne tik daudz ar iepriekšējo grēksūdzi, cik ar visu dievkalpojumu kopumā, kurā Dievs mūs skar. Kristietība ir iemiesošanās reliģija: Vārds tapa miesa, debesis skar zemi, un tādēļ arī Mises sākumā dziedam eņģeļu Ziemsvētku nakts — iemiesošanās svētku — slavas dziesmu. Slavēšana ir radībai piemērota atbilde Dieva uzrunājošajai žēlastībai.
Gloria netiek dziedāta gavēņa laikā, un parasti tā netiek dziedāta arī adventa laikā.
Lielajos svētkos pēc eņģeļu dziesmas Dievam par slavu dzied Laudamus — vismaz no 4. gadsimta pazīstamu slavas dziesmu, kuras piedziedājumu „Mēs Tevi teicam, mēs Tevi slavējam, mēs Tevi pielūdzam” dzied visa draudze. Parastās svētdienās tās vietā dzied vai nu Igaunijas baznīcas dziesmu grāmatas pirmo dziesmu („Au, kiitus olgu igavest”), vai arī kādu citu trīsvienīgā Dieva slavēšanai piemērotu garīgu dziesmu.
Dienas lūgšana
Dienas lūgšanai atkal iet pa priekšu dialogs „Tas Kungs lai ir ar jums”. Šī lūgšana pazīstama arī kā collecta, jo tā apkopo visa attiecīgā dievkalpojuma tematiku.
Dienas lūgšanas uzbūve ir piecdaļīga:
- uzruna Dievam;
- attieksmes teikums, kas norāda uz kādu Dieva īpašību vai darbu;
- lūgums;
- seku teikums;
- noslēguma doksoloģija.
Piemēram: Dievs, visas gaismas avots, (1) Sīmeanis un Anna templī drīkstēja redzēt Tavu Dēlu un slavēt Tevi par pasaules Pestītāju. (2) Vadi ar savu Garu arī mūs, (3) lai mēs pazīstam savu pestīšanu, ko Tu esi sagatavojis Israēlam un visām tautām Jēzū Kristū, mūsu Kungā, (4) kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda mūžīgi mūžos. (5)
Vārda liturģija
Dieva Vārds
Nākamo Mises daļu sauc par Vārda liturģiju — tajā lasa un klausās, ko Dievs caur Svētajiem Rakstiem vēlas savai draudzei sacīt. Parasti lasa trīs fragmentus no Bībeles: pirmo no kādas Vecās Derības grāmatas, otro no Jaunās Derības apustuļu vēstulēm (epistula = vēstule), bet trešo no kāda evaņģēlija.
Starp Svēto Rakstu lasījumiem draudze var atkal dziedāt pateicību Dievam, izmantojot kādu psalmu (garīgu dziesmu) no Vecās Derības, kura piedziedājumu dzied visa draudze, bet pantus — kantors vai koris.
Svēto Rakstu lasīšana ir bijusi dievkalpojuma daļa jau no paša sākuma. Justīns Moceklis (ap 100—165) agrīnās kristietības liturģijas šo daļu apraksta šādi:
„Pēc saules nosauktajā dienā sanāk kopā visi, kas dzīvo pilsētā vai laukos, un apustuļu atmiņas un praviešu raksti tiek lasīti tik ilgi, cik laiks atļauj. Kad lasītājs ir beidzis, priekšstāvis sprediķī pamudina un uzmundrina sekot šīm labajām mācībām. Tad mēs visi ceļamies un kopīgi lūdzam …”
Sprediķis
Pamatojoties uz Svēto Rakstu lasījumiem, tiek teikts sprediķis, kas apkopo un mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā izsaka to, ko Dievs caur šiem lasījumiem vēlas sacīt.
Sprediķim parasti seko pāris minūšu klusums vai skaņdarbs, kura laikā katrs dievlūdzējs var pārdomāt dzirdēto.
Ticības apliecība
Pēc tam skan draudzes kopīgā atbilde Dieva vārdam — svinīgā ticības apliecība jeb Credo.
Dievkalpojumos lieto Nīkajas ticības apliecību, bet kristību reizē — apustuļu ticības apliecību. Ar abiem tekstiem var iepazīties lapā Kristīgās ticības apliecības.
Ticīgo liturģija
Baznīcas lūgšana
Pēc ticības apliecības Dieva priekšā tiek nestas aizlūgšanas — draudze lūdz par visu pasauli, visiem cilvēkiem un sevi. Kristiešiem dota liela privilēģija: viņiem Dieva priekšā nav jābaidās, bet ar Dievu ir tēva un bērna attiecības, un viņi jebkurā laikā var nākt Dieva priekšā ar savu lūgšanu, arī par tiem, kam šādu tuvu attiecību ar Dievu nav.
Ziedojums un gatavošanās Vakarēdienam
Aizlūgšanām seko ziedojumu vākšana, ar ko draudze atbalsta savas baznīcas un draudzes darbu. Tajā pašā laikā altāris tiek sagatavots Svētajam Vakarēdienam: uz tā tiek nesta maize un vīns, pār kuriem priesteris draudzes vārdā saka dāvanu lūgšanu.
Senāk Vakarēdiena dievkalpojumā esot bijušas divas procesijas tagadējās vienas — nākšanas pie Vakarēdiena — vietā. Pirmās laikā cilvēki nesa priekšā savas dāvanas, no kurām daļa maizes, ūdens un vīna tika ņemta Vakarēdiena iesvētīšanai, daļa palika mīlestības mielasta svinēšanai un daļa pēc tam tika izdalīta nabagiem. Tā ikviens kristietis varēja skaidri un redzami ar savām dāvanām būt līdzdalīgs kopīgajā dievkalpojumā — arī nabags, kam nebija ko nest kā vien ūdeni. Dievs šīs dāvanas pieņēma un darīja par savu brīnišķīgo prieka mielastu, Kristus Miesas un Asiņu sakramentu.
Divas procesijas skaidri parādīja kristīgās dzīves divvirzienu kustību: došanu — sevis un savu dāvanu upurēšanu Dieva kalpošanā — un saņemšanu, jo no Viņa saņemam visu simtkārtīgi un jaunā kvalitātē atpakaļ. Pāri visam esam aicināti dot Dievam sevi pašus — un Viņš mums pretī dāvina pats sevi.
Tagad to aizstāj ziedojumu vākšana un Vakarēdiena dāvanu sagatavošana; tās nopirktas par ziedojumos savākto vai ziedojumu kastē ielikto naudu. Tomēr tās ir mūsu nestās dāvanas, kas nu ar lūgšanām tiek nestas Dieva priekšā, lai Viņš no tām varētu darīt vēl ko brīnišķīgāku.
Nesot savas dāvanas kopā, mēs vienlaikus paužam arī vienotību: mēs darbojamies kopīga mērķa labā un esam veltījuši sevi tās pašas Miesas celšanai, kuras galva ir Kristus.
Sanctus un Benedictus
Pēc Vakarēdiena liturģiju iesākošā dialoga „Tas Kungs lai ir ar jums” mācītājs aicina draudzi pacelt savas sirdis uz To Kungu — tas nozīmē atstāt malā zemes domas un vērst uzmanību augšup uz Dievu. Draudze atbild: „Mēs paceļam tās uz To Kungu.” Tad mācītājs aicina pateikties Tam Kungam, mūsu Dievam, un draudze atbild: „Tas ir pareizi un pienākas.”
Tagad mācītājs lūdz tā saukto prefācijas lūgšanu, kas ievada „kopā ar eņģeļiem un visiem svētajiem” dziedamo slavas dziesmu „Svēts, svēts, svēts”, kas pazīstama ar savu latīnisko nosaukumu Sanctus.
Sanctus ir eņģeļu dziesma no debesu dievkalpojuma, kurā mēs tagad ieejam. Pravietis Jesaja stāsta:
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta un cēla goda krēsla, un Viņa tērpa vīles piepildīja svētnīcu. Serafi stāvēja augstāk par Viņu; ikvienam no tiem bija seši spārni: ar diviem tie apsedza savu vaigu, ar diviem tie apsedza savas kājas un ar diviem tie lidoja. Un tie sauca cits citam: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Un durvju stenderes trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās ar dūmiem.” (Jes 6:1—4)
Pirmie kristieši saprata: lai kļūtu par Svētā Gara templi, dievkalpojumā jāuzkāpj debesīs, kurp Kristus ir aizgājis, — un tieši tas ir visas viņu kalpošanas pasaulē priekšnoteikums un avots.
Pēc tam mēs ar ozianna saucienu sveicam Kristu, kas sakramentā miesīgi nāk savas tautas tuvumā. Ozianna jūdaismā bija ķēniņam adresēts sveiciena sauciens. Mateja evaņģēlijs stāsta: Bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt 21:9) Tieši no šiem vārdiem — benedictus qui venit, „slavēts, kas nāk” — slavas dziesmas otrā daļa ieguvusi savu nosaukumu Benedictus.
To pašu darām tagad arī mēs, kad Kristus Svētajā Vakarēdienā miesīgi nāk mūsu vidū.
Svētais Vakarēdiens
Tagad dievkalpojums sasniedz savu kulmināciju — Vissvētāko Altāra Sakramentu jeb Svēto Vakarēdienu. Svētā Mise ir Dieva un cilvēku sastapšanās, un Svētais Vakarēdiens ir šīs sastapšanās virsotne. Tam sagatavojamies, izsūdzot grēkus un saņemot piedošanu, lūdzot un dziedot, klausoties Dieva vārdu un apliecinot ticību. Tagad pienāk brīdis, kad Dievs un cilvēki var būt patiesā vienībā — tādēļ Svētā Vakarēdiena saņemšanu sauc arī par Svēto Komūniju. Svētums un godbijība nav atdalāmi no Svētā Vakarēdiena.
Tieši maizes laušanā mācekļi ceļā uz Emavu pazina augšāmcelto Kristu (Lk 24:30—31). Arī mēs Svētajā Vakarēdienā sastopam augšāmcelto Kungu.
Pirms sakramenta izdalīšanas viens otram tiek novēlēts miers. To ievada dialogs starp mācītāju un draudzi.
Miera skūpsts, no kura cēlies mūsdienu miera novēlējums, bija lietots jau senākajās kristīgajās liturģijās. Tā pamatā skan Pestītāja vārdi: „Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu un noej, saderies papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu!” (Mt 5:23—24)
Svētais Vakarēdiens ir mielasts, kurā, saņemot maizi un vīnu, mēs kļūstam līdzdalīgi Kristus Miesā un Asinīs, vienlaikus it kā stāvēdami Golgātas kalnā zem Kunga krusta un piedalīdamies Viņa pestījošajā krusta upurī. Turpmāk paskaidrots, kā to saprast.
Kristus — Dieva Jērs
Israēla tautas vēsturē bija laiks, kad tā dzīvoja verdzībā Ēģiptē. Faraons — Ēģiptes valdnieks — nevēlējās israēliešus atlaist no savas zemes, tādēļ ēģiptiešus piemeklēja dažādas nelaimes. Pēdējā, desmitā, bija tāda: vienā naktī bija jāmirst visiem ēģiptiešu pirmdzimtajiem.
Lai šī nelaime neskartu israēliešus, katra ģimene nokāva jēru un ar tā asinīm apslacīja durvju stenderes. Tā jēra asinis izglāba cilvēkus no nāves un atnesa tiem brīvību no verdzības. Pieminot šo notikumu, jūdi ik gadu svin lielus svētkus, ko sauc par Pashā, un šajā reizē nokauto jēru sauca par Pashā jēru.
Svētais Pāvils raksta, ka Jēzus Kristus ir jaunais, patiesais Pashā Jērs (1Kor 5:7), kas miris, lai visu cilvēci glābtu no nāves, pazušanas un grēka verdzības. Viņa Miesa un Asinis ir tās, kas atbrīvo cilvēkus no nāves un grēka un dod tiem mūžīgo dzīvību. Pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas draudze vēršas pie Kristus kā Dieva Jēra, lūdzot Viņam piedošanu un mieru: „Agnus Dei, qui tollis peccata mundi …” — „Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus …”
Saņemot Svētajā Vakarēdienā maizi un vīnu, Baznīca saskaņā ar Jēzus apsolījumu tic, ka tādējādi saņem Kristus Miesu un Asinis un līdz ar dalību Viņa krusta upurī arī grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. „Jo,” kā raksta svētais Pāvils, „Tas Kungs Jēzus tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: „Šī ir Mana miesa, kas dota par jums. To darait Mani pieminēdami.” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: „Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To darait, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.”” (1Kor 11:23—25)
Tādēļ Svētais Vakarēdiens ir tik svarīgs un būtisks: Vissvētākajā Altāra Sakramentā tiek dots tas, kas cilvēkiem visvairāk vajadzīgs. Tā kā Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš pie Dieva, tad vienība ar Viņu caur Viņa Miesu un Asinīm ir arī vistiešākā un tuvākā vienība ar Dievu, kāda iespējama šajā pasaulē un dzīvē.
Svētais Vakarēdiens ir Kunga mielasts — ēšana kopā ar Kungu pie viena galda izsaka kristiešu visdziļāko un pilnīgāko vienību ar Viņu. Tāpat Svētais Vakarēdiens apliecina arī visu tā dalībnieku vienību ne vien ar savas draudzes locekļiem, bet ar visiem kristiešiem visā pasaulē, arī ar tiem, kuri jau aizgājuši no šīs pasaules.
Svētais Pāvils raksta: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1Kor 10:16—17) Kādā ļoti senā kristīgā lūgšanā sacīts: „Kā šī maize reiz bija izkaisīta pār kalniem un tika savākta kopā, lai kļūtu viena, tā lai Tava Baznīca tiek sapulcināta no zemes galiem Tavā valstībā.” (Didahē IX, 4)
Tā kā Svētais Vakarēdiens ir visu kristiešu vienības zīme, tajā piedalās tikai kristītie. Ikviens kristietis, kas apzināti un tīši nedzīvo nenožēlotā grēkā, piedaloties dievkalpojumā, vienmēr var saņemt arī Svēto Vakarēdienu.
Pateicības lūgšana
Pēc Svētā Vakarēdiena atkal var sekot klusums pārdomām, iedziļināšanās un lūgšanai.
„Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir labs, alelujā,” pēc Vakarēdiena mācītājs aicina draudzi, un draudze atbild: „Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Alelujā.”
Tā ir bijusi Dieva tautas nopūta jau kopš Vecās Derības dienām: „Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir labs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” tādā pašā formulējumā Vecajā Derībā sastopams vismaz deviņas reizes.
Tad seko noslēguma lūgšana jeb post communionem, kas lietojama kopš 4. gadsimta. Tajā priesteris visas draudzes vārdā pateicas Dievam par saņemto Svēto Vakarēdienu; tā vienlaikus ir arī dievkalpojuma noslēguma lūgšana.
Svētīšana
Pēc pateicības lūgšanas mācītājs svētī draudzi ar divām svētībām. Vispirms viņš saka Ārona svētības vārdus un pēc tam svētī draudzi Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Tā ir priesterīga svētība, kuras saknes meklējamas, no vienas puses, Vecajā Derībā un, no otras puses, kristīgajā Trīsvienības mācībā.
Un Tas Kungs runāja uz Mozu: „Runā uz Āronu un viņa dēliem un saki: tā jums būs svētīt Israēla bērnus, sakot:
Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā!
Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs!
Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru!
Tā tiem būs likt Manu Vārdu uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.” (4Moz 6:22—27)
Svētīšana trīsvienīgā Dieva vārdā ir īpaši kristīga svētīšana, un tā sasaista dievkalpojumu vienotā veselumā, atgādinot, ka tāpat kā draudzes kopīgā liturģija, arī ikviena kristieša ikdienas dievkalpojums (sal. Rom 12:1) ir paša Dieva iedibināts un gribēts.
Paziņojumi un sūtīšana
Pēc svētīšanas un noslēguma dziesmas tiek īsi pateikti paziņojumi par gaidāmajiem notikumiem, un draudze tiek sūtīta pasaulē mīlēt un kalpot Dievam un tuvākajiem.
Sūtīšanas vārdi „Ejiet ar mieru un kalpojiet Tam Kungam ar prieku!” nav tikai dievkalpojuma noslēgums, bet Baznīcas misijas sākums.
Kad pirmie kristieši no dievkalpojuma atgriezās pasaulē, viņu sejas atstaroja Dieva valstības prieku un gaismu. Viņi nenesa sev līdzi programmas vai teorijas, bet, kurp vien viņi gāja, tur dīga Dieva valstības sēklas, iedegās ticība un mainījās dzīves. Kad viņiem jautāja, kur ir šī spēka avots, viņi zināja, ko atbildēt un kurp cilvēkus vest.
Noslēgumā
Svētā Mise ir cilvēka un Dieva sastapšanās. Dievkalpojumā cilvēki kalpo Dievam ar savu pateicību un mīlestību, bet Dievs kalpo cilvēkiem, tiem piedodot, ar tiem runājot un Vissvētākajā Altāra Sakramentā aicinot un uzņemot vienībā ar sevi.
Svētā Mise ir prieka svētki, cilvēkiem dots laiks izkāpt no pasaules rūpēm un grūtībām. Tas ir laiks, kurā viņi saņem spēku atgriezties pasaulē un tālāk nest no Dieva saņemto mīlestību, kalpojot saviem līdzcilvēkiem un darot tiem labu.
Dievs vienmēr un visur ir pie cilvēkiem, bet Svētā Mise ir iespēja nepastarpināti un netraucēti izjust Viņa klātbūtni un piedzīvot pilnīgu vienību ar Viņu.
Dievkalpojuma jēga ir kļūt par vienu — kļūt par Kristus Miesu, Baznīcu. Tieši svētdienas sapulcē un Eiharistijā draudze kļūst par to, kas tā patiesi ir: Kristus Miesa, Svētā Gara templis, Dieva valstības redzama zīme šajā pasaulē. Pareizticīgo teologs Aleksandrs Šmemans ir teicis, ka prieku nevar analizēt nedz definēt — priekā ieiet: „Ieej sava Kunga priekā!” (Mt 25:21) Tāpēc Mises beigas vienmēr ir arī sākums: no šejienes mēs tiekam sūtīti pasaulē, lai tas, kas šķita neiespējams, kļūtu iespējams.
Dievkalpojuma kārtība
Dievlūdzēja burtnīca
Mises Elizabetes baznīcā notiek saskaņā ar Igaunijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā noteikto kārtību. Dievkalpojuma burtnīcas baznīcā atrodas pie galvenajām durvīm kopā ar dziesmu grāmatām. Ar to pašu materiālu var iepazīties arī savā ierīcē igauņu valodā PDF formātā.