Svētā Mise

Mise — šis īsais vārds apzīmē to pašu, ko var izteikt piecreiz garāk:  dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu.

Vārda dievkalpojums pamatā ir grieķu vārds  leitourgia, kas nozīmē kalpošanu. Arī latviešu valodā ir vārds  liturģija, kas nozīmē to pašu, ko dievkalpojums un Mise.

Visi cilvēki ir aicināti kalpot Dievam. Tas notiek ar mīlestību un labiem darbiem. Dievu mīl un Viņam kalpo, kalpojot līdzcilvēkiem un tos mīlot. Savukārt Svētajā Misē Dievam kalpo ar iekšēju, uz augšu vērstu mīlestību un pateicību par to, ko Dievs cilvēku labā darījis. Dievkalpojumu sauc arī par  Eiharistiju — pateicības upuri; šis vārds var apzīmēt gan Svēto Vakarēdienu, gan visu Misi.

Svētā Mise parasti sākas ar draudzes dziesmu, kas ir slava un pateicība Dievam. Pēc tam, kad priesteris un draudze cits citu sveicinājuši, cilvēkiem, paļaujoties uz Dieva žēlastību, ir iespēja atzīt savas vainas un grēkus. „Jo,”  kā raksta svētais Jānis,  „ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”  (1Jņ 1:9) Būtiska grēksūdzes daļa ir lūgšanas sauciens  „Kyrie eleison!” — „Kungs, apžēlojies!”

Pēc grēku piedošanas draudze atkal pateicas Dievam un dzied Viņam par slavu  Gloria — eņģeļu dziesmu no svētā Lūkas evaņģēlija: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”  (Lk 2:14) Tad priesteris lūdz par draudzi un dievkalpojuma izdošanos — lai Svētā Mise nebūtu tikai draudzes sapulce, bet patiesa Dieva un cilvēku sastapšanās.

Nākamo Mises daļu sauc par Vārda liturģiju — tajā lasa un klausās, ko Dievs caur Svētajiem Rakstiem vēlas savai draudzei sacīt. Parasti lasa trīs fragmentus no Bībeles: pirmo no kādas Vecās Derības grāmatas, otro no Jaunās Derības apustuļu vēstulēm (epistula  — vēstule), bet trešo no kāda evaņģēlija.

Starp Svēto Rakstu lasījumiem draudze var atkal dziedāt pateicību Dievam, izmantojot kādu  psalmu  — garīgu dziesmu — no Vecās Derības, dziesmas no baznīcas dziesmu grāmatas un slavas pantu, kura centrā ir ebreju sauciens  „Aleluja!” — „Slavējiet Kungu!” 

Pamatojoties uz Svēto Rakstu lasījumiem, tiek teikts sprediķis, kas apkopo un mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā izsaka to, ko Dievs caur šiem lasījumiem vēlas sacīt.

Sprediķim parasti seko pāris minūšu klusums vai skaņdarbs, kura laikā katrs dievlūdzējs var pārdomāt dzirdēto. Pēc tam skan draudzes kopīgā atbilde Dieva vārdam — svinīgā ticības apliecība jeb  Credo.

Pēc ticības apliecības Dieva priekšā tiek nestas aizlūgšanas — draudze lūdz par visu pasauli, visiem cilvēkiem un sevi. Kristiešiem dota liela privilēģija: viņiem Dieva priekšā nav jābaidās, bet ar Dievu ir Tēva un bērna attiecības, un viņi jebkurā laikā var nākt Dieva priekšā ar savu lūgšanu, arī par tiem, kam šādu tuvu attiecību ar Dievu nav.

Aizlūgšanām seko dievkalpojuma kulminācija — Vissvētākais Altāra Sakraments jeb Svētais Vakarēdiens. Svētā Mise ir Dieva un cilvēku sastapšanās, un šīs sastapšanās virsotne ir Svētais Vakarēdiens. Tam sagatavojamies, izsūdzot grēkus un saņemot piedošanu, lūdzot un dziedot, klausoties Dieva vārdu un apliecinot ticību. Tagad pienāk brīdis, kad Dievs un cilvēki var būt patiesā vienībā, tādēļ Svētā Vakarēdiena saņemšanu sauc arī par Svēto Komūniju. Svētums un godbijība nav atdalāmi no Svētā Vakarēdiena — to izsaka arī Vakarēdiena liturģijā dziedātais trīskāršais  Sanctus — „Svēts, svēts, svēts!” 

Svētais Vakarēdiens ir mielasts, kurā, saņemot maizi un vīnu, mēs kļūstam līdzdalīgi Kristus Miesā un Asinīs, vienlaikus it kā stāvēdami Golgātas kalnā zem Kunga krusta un piedalīdamies Viņa pestījošajā krusta upurī. Turpmāk paskaidrots, kā to saprast.

Israēla tautas vēsturē bija laiks, kad tā dzīvoja verdzībā Ēģiptē. Faraons — Ēģiptes valdnieks — nevēlējās israēliešus atlaist no savas zemes, tādēļ ēģiptiešus piemeklēja dažādas nelaimes. Pēdējā, desmitā, bija tāda: vienā naktī bija jāmirst visiem ēģiptiešu pirmdzimtajiem.

Lai šī nelaime neskartu israēliešus, katra ģimene nokāva jēru un ar tā asinīm apslacīja durvju stenderes. Tā jēra asinis izglāba cilvēkus no nāves un atnesa tiem brīvību no verdzības. Pieminot šo notikumu, jūdi ik gadu svin lielus svētkus, ko sauc par Pashā, un šajā reizē nokauto jēru sauca par Pashā jēru.

Svētais Pāvils raksta, ka Jēzus Kristus ir jaunais, patiesais Pashā Jērs (1Kor 5:7), kas miris, lai visu cilvēci glābtu no nāves, pazušanas un grēka verdzības. Viņa Miesa un Asinis ir tās, kas atbrīvo cilvēkus no nāves un grēka un dod tiem mūžīgo dzīvību. Pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas draudze vēršas pie Kristus kā Dieva Jēra, lūdzot Viņam piedošanu un mieru: „Agnus Dei, qui tollis peccata mundi…” — „Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus…”

Saņemot Svētajā Vakarēdienā maizi un vīnu, Baznīca saskaņā ar Jēzus apsolījumu tic, ka tādējādi saņem Kristus Miesu un Asinis un līdz ar dalību Viņa krusta upurī arī grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. „Jo,”  kā raksta svētais Pāvils,  „Tas Kungs Jēzus tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: Šī ir Mana miesa, kas dota par jums. To darait Mani pieminēdami. Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To darait, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.”  (1Kor 11:23–25)

Tādēļ Svētais Vakarēdiens ir tik svarīgs un būtisks: Vissvētākajā Altāra Sakramentā tiek dots tas, kas cilvēkiem visvairāk vajadzīgs. Tā kā Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš pie Dieva, tad vienība ar Viņu caur Viņa Miesu un Asinīm ir arī vistiešākā un tuvākā vienība ar Dievu, kāda iespējama šajā pasaulē un dzīvē.

Svētais Vakarēdiens ir Kunga mielasts — ēšana kopā ar Kungu pie viena galda izsaka kristiešu visdziļāko un pilnīgāko vienību ar Viņu. Tāpat Svētais Vakarēdiens apliecina arī visu tā dalībnieku vienību ne vien ar savas draudzes locekļiem, bet ar visiem kristiešiem visā pasaulē, arī ar tiem, kuri jau aizgājuši no šīs pasaules.

Svētais Pāvils raksta: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.”  (1Kor 10:16–17) Kādā ļoti senā kristīgā lūgšanā sacīts: „Kā šī maize reiz bija izkaisīta pār kalniem un tika savākta kopā, lai kļūtu viena, tā lai Tava Baznīca tiek sapulcināta no zemes galiem Tavā valstībā.”  (Didahē IX, 4)

Tā kā Svētais Vakarēdiens ir visu kristiešu vienības zīme, tajā piedalās tikai kristītie. Ikviens kristietis, kas apzināti un tīši nedzīvo nenožēlotā grēkā, piedaloties dievkalpojumā, vienmēr var saņemt arī Svēto Vakarēdienu.

Pēc Svētā Vakarēdiena atkal var sekot klusums pārdomām, iedziļināšanās un lūgšanai. Tad priesteris visas draudzes vārdā saka noslēguma lūgšanu, pateikdamies Dievam par dzirdēto Vārdu un saņemto Svēto Vakarēdienu, proti, par visu Misi. Svētā Mise beidzas ar to, ka priesteris izlūdz dievlūdzējiem Dieva svētību, žēlastību, pasargāšanu un mieru. Parasti pēc tam draudze dzied noslēguma dziesmu.

Svētā Mise ir cilvēka un Dieva sastapšanās. Dievkalpojumā cilvēki kalpo Dievam ar savu pateicību un mīlestību, bet Dievs kalpo cilvēkiem, tiem piedodot, ar tiem runājot un Vissvētākajā Altāra Sakramentā aicinot un uzņemot vienībā ar sevi.

Svētā Mise ir prieka svētki, cilvēkiem dots laiks izkāpt no pasaules rūpēm un grūtībām. Tas ir laiks, kurā viņi saņem spēku atgriezties pasaulē un tālāk nest no Dieva saņemto mīlestību, kalpojot saviem līdzcilvēkiem un darot tiem labu.

Dievs vienmēr un visur ir pie cilvēkiem, bet Svētā Mise ir iespēja nepastarpināti un netraucēti izjust Viņa klātbūtni un piedzīvot pilnīgu vienību ar Viņu.

Dievkalpojuma kārtība

PDF