Baznīcas telpas daļas un to garīgā un praktiskā nozīme
Baznīca nav muzejs, lai gan tajā ir daudz sena un vērtīga. Baznīca vispirms ir dzīvas draudzes mājas: šeit kristī bērnus, laulā pārus, izvada mirušos un ik svētdienu pulcējas uz dievkalpojumu. Vārds “baznīca” reizē nozīmē divas lietas: ēku un cilvēkus — draudzi, kas tajā pulcējas. Grieķu vārds, no kura cēlies apzīmējums “baznīca”, nozīmē “Kungam piederošs”. Šis nams ir celts, lai šeit sastaptos cilvēks un Dievs.
Baznīcas telpā nekas nav nejaušs — katrai lietai ir sava nozīme. Šī lapa palīdz saprast, ko redzat, aplūkojot Eliisabetes baznīcu un jebkuru citu baznīcu.
Austrumi un rietumi: baznīca kā virzīta telpa
Sāksim ar ko tādu, ko pirmajā brīdī nemaz nepamana — debespusēm. Kristīgās baznīcas jau kopš seniem laikiem celtas austrumu–rietumu virzienā: altāris atrodas austrumos, galvenā ieeja — rietumos. Arī Eliisabetes baznīca ievēro šo seno kārtību.
Kāpēc tieši austrumi? Austrumos lec saule, un uzlecošā saule kristiešiem ir Kristus simbols. Kristieši tic, ka Jēzus Kristus, kurš nomira pie krusta un trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem, ir “taisnības saule” un pasaules gaisma — tāpat kā saule uzvar nakti, Viņš uzvarēja nāvi. Senajā Baznīcā vienmēr lūdza ar seju pret austrumiem un gaidīja, ka Kristus reiz atgriezīsies “kā rītausma no austrumiem”.
Šim virzienam ir arī otra, ļoti cilvēciska nozīme. Ienākot pa rietumu durvīm un ejot altāra virzienā, cilvēks virzās no krēslas uz gaismu — tas ir kā cilvēka dzīves un ticības ceļa attēls. Baznīcas garenjomu senajās valodās dēvē par “kuģi” (latīņu navis, no kura cēlies arī vārds “navigācija”), jo vienjoma baznīcas plānā mazliet atgādina kuģi. Tam ir arī garīga nozīme: Baznīcu vienmēr salīdzinājuši ar kuģi, kas ved ceļotājus pāri dzīves jūrai. Jūras un Hanzas pilsētā Pērnavā šis tēls ir īpaši tuvs. Eliisabetes baznīcas plāns tagad ir krusta veidā — 1893. gadā pabeigtais šķērsjoms, skatoties no augšas, piešķir ēkai krusta formu. Krusts ir kristietības centrālais simbols — vienības un izlīguma zīme starp Dievu un cilvēkiem.
Altāris: baznīcas sirds
Ienākot baznīcā no rietumiem un raugoties taisni uz priekšu, skatiens sasniedz baznīcas vissvētāko daļu — altāri telpas austrumu pusē.
Kas ir altāris? Senajās reliģijās altāris bija upurakmens vai upurgalds. Kristīgajā baznīcā altāris ir galds — Kunga galds, ap kuru draudze pulcējas Svētajā Vakarēdienā kā ģimene pie maltītes galda. Svētais Vakarēdiens ir dievkalpojuma virsotne. To pats Jēzus iedibināja savās pēdējās vakariņās pirms krusta nāves: Viņš ņēma maizi un vīnu, pateicās un sacīja mācekļiem: “Tā ir mana miesa… tās ir manas asinis… to dariet, mani pieminēdami.” Tādējādi maize un vīns noslēpumainā veidā kļūst vienoti ar Kristus krusta upuri. Kristieši tic: kad garīdznieks pie altāra pār maizi un vīnu saka šos Kristus vārdus — to sauc par konsekrāciju —, Kristus miesa un asinis Svētajā Vakarēdienā ir patiesi klātesošas; iesvētītajā maizē un vīnā Viņš dod cilvēkam pats sevi. Vakarēdiena saņēmēji ne tikai kļūst līdzdalīgi Kristus pestījošajā upurī, bet Viņā tiek savienoti vienā garīgā ģimenē, vienā Dieva tautā ar visu laiku un vietu kristiešiem. Tādēļ Svētais Vakarēdiens nav tikai piemiņas mielasts, bet vistuvākā iespējamā sastapšanās ar Kristu šeit, virs zemes — tik tuva, ka to saņem, ceļos nometušies pie altāra sola.
Eliisabetes baznīcas altāris ir 1850. gada dāvinājums — to draudzei dāvāja Ūlu un Surju muižu kungs Reinhold Stael von Holstein. Altārglezna “Augšāmcelšanās” tapusi 1854. gadā Roterdamā Van der Kaat darbnīcā. Tā sludina kristīgās ticības centrālo vēsti: Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, un tiem, kuri ticībā un Kristībā ar Viņu savienoti, ir daļa arī Viņa neiznīcīgajā dzīvībā.
Ar altāri saistīts arī aizkustinošs stāsts no baznīcas pirmsākumiem. Baznīcas pirmais mācītājs Wilhelm Gabriel Wagner, kura laikā sāka celt mācītājmuižu, nomira 1757. gadā un nepieredzēja darba pabeigšanu. Viņu apglabāja zem altāra — tik liela bija cieņa pret viņu. Kad 19. gadsimta beigās baznīcu pārbūvēja, viņa kapa plāksni iemūrēja sienā pa labi no altāra, kur tā redzama vēl šodien. Senā paraža apglabāt garīdzniekus un cienījamus cilvēkus baznīcā altāra tuvumā pauž ticību, ka mirušie un dzīvie Kristū pieder kopā.
Tabernākuls: Kristus klātbūtne paliek
Pie altāra uzmanību pelna vēl kas tāds, ko daudzās luteriskajās baznīcās neredz — tabernākuls. Šis vārds nāk no latīņu valodas un nozīmē “telti”: Vecajā Derībā Israēla tauta tuksnesī ceļoja kopā ar telts svētnīcu, kurā Dievs “mājoja” savas tautas vidū. Tabernākuls baznīcā ir neliels slēdzams skapītis vai šķirsts, kurā glabā pēc Svētā Vakarēdiena pāri palikušo iesvētīto maizi.
Kādēļ to glabā, nevis vienkārši novāc? Tādēļ, ka Kristus iesvētītajās Vakarēdiena dāvanās ir patiesi klātesošs, un šī klātbūtne nebeidzas līdz ar dievkalpojumu. Iesvētītās dāvanas glabā vispirms tādēļ, lai Svēto Vakarēdienu nestu slimniekiem un mirstošajiem mājās vai slimnīcā — lai arī cilvēks, kurš vairs nespēj atnākt uz baznīcu, nepaliktu bez paša svarīgākā. Tās var izdalīt ticīgajiem arī nākamajā dievkalpojumā.
Pie tabernākula parasti deg neliela “mūžīgā gaisma”, sarkana lampa, kas norāda: Kristus ir šeit. Tādēļ garīdznieki un draudzes locekļi altāra priekšā paklanās vai nometas ceļos — tā nav paklanīšanās mēbelei, bet klātesošajam Kristum.
Kas apmeklējis katoļu baznīcas, piemēram, Dienvideiropā, noteikti ir redzējis tabernākulu — tur tas ir ikvienā baznīcā. Luteriskajā baznīcā tabernākuls ir retāks, taču nav svešs. Tā Baznīca glabā seno, visiem kristiešiem kopīgo mantojumu, jo luteriskā Baznīca neradās kā kāda “jauna ticība”, bet gan kā tās pašas Rietumu kristīgās Baznīcas atjaunošanas kustība.
Kristāmtrauks: durvis uz Baznīcu
Blakus altārim atrodas kristāmtrauks jeb kristāmais akmens. Senajās baznīcās kristāmtrauks tradicionāli atrodas ieejas pusē, nevis pie altāra, it kā atgādinot, ka Kristība ir durvis, pa kurām cilvēks ieiet Baznīcā — nevis ēkā, bet Dieva tautā.
Kas ir Kristība? Tā ir pirmā kristietības svētdarbība jeb sakraments. Sakraments ir redzama, sataustāma zīme, caur kuru neredzami darbojas pats Dievs. Luteriskajā Baznīcā centrā ir trīs sakramenti: Kristība, grēksūdze un Svētais Vakarēdiens. Kristībā uz cilvēka galvas trīsreiz lej ūdeni Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Ūdens ir šķīstīšanas un jaunas dzīvības zīme: kristieši tic, ka Kristībā cilvēks tiek mazgāts tīrs no grēka, piedzimst no jauna par Dieva bērnu un kļūst par draudzes locekli. Kristīt var gan zīdaini, gan pieaugušo; maza bērna vietā ticību apliecina vecāki un krustvecāki, apsolot bērnu audzināt kristīgi.
Ikviens kristītais savu kristīgo ceļu ir sācis pie šāda trauka. Tādēļ pastāv sena paraža, ieejot baznīcā, pieminēt savu Kristību: iemērkt roku kristāmtrauka ūdenī un apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Eliisabetes baznīcā praktisku iemeslu dēļ kristāmtrauks atrodas altārtelpā, taču pie baznīcas ieejām ir arī ūdens trauki, kuros interesenti var iemērkt pirkstus.
Lieldienu svece: augšāmcelšanās gaisma
Pie kristāmtrauka stāv liela svece — Lieldienu jeb Pashas svece. “Pasha” cēlies no ebreju vārda pesah, kas nozīmē “paiešana garām” un apzīmē jūdu atbrīvošanas svētkus; kristiešiem Pashas svētki ir Lieldienas, gada svarīgākie svētki, kuros svin Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem.
Lieldienu sveci ik gadu aizdedz Lieldienu naktī tumšā baznīcā. Šī vienīgā liesma tumsā ir skaists un nozīmīgs skats: Kristus ir augšāmcēlies, gaisma uzvarējusi tumsu, dzīvība — nāvi. Uz sveces ir krusts, grieķu burti alfa un omega — alfabēta pirmais un pēdējais burts, jo Kristus ir “sākums un gals” — un attiecīgā gada skaitlis: viss mūsu laiks pieder Dievam, kas ir pāri visam un kurā ir viss. Krustā bieži ievieto arī piecus vīraka graudus vai naglas, kas atgādina Kristus piecas krusta brūces.
Lieldienu svece deg dievkalpojumos Lieldienu laikā, kā arī Kristībās un bērēs. Tas ir daiļrunīgi: gan cilvēka ticības ceļa sākumā, gan zemes ceļa beigās viņu apgaismo tā pati augšāmcelšanās gaisma, kas vada mūsu ceļu uz mūžīgo gaismu. Kristībā kristāmo sveci aizdedz tieši no Lieldienu sveces liesmas — par zīmi, ka kristītais saņem savu gaismu no Kristus un pats ir aicināts būt par gaismu pasaulei.
Kancele: Dieva vārda vieta
Kancele ir pacelta, rotāta “balkona” veida vieta jeb runas pults, no kuras garīdznieks saka sprediķi. Sprediķis ir uzruna, kurā skaidro dienas Bībeles lasījumus un saista tos ar mūsdienu cilvēka dzīvi; tā ir viena no luteriskā dievkalpojuma centrālajām daļām.
Kādēļ kancele ir augstu? Iemesls ir ļoti praktisks: laikā bez skaņas pastiprinātājiem sludinātāja balsij bija jāskan pāri visai baznīcas zālei, un no augstuma vārdu varēja labāk dzirdēt. Virs kanceles bieži ir arī jumtiņš, kas vērš balsi lejup uz klausītājiem. Taču augstumam ir arī saturiska vēsts: no kanceles garīdznieks neizklāsta savu gudrību un nedemonstrē asprātību, bet sludina Dieva vārdu, kas ir “augstāks” par cilvēku. Eliisabetes baznīcas kancele ir no 1850. gada.
Pie kanceles vērts paskaidrot arī, kādēļ garīdznieks un baznīca dažādos laikos ir tērpti dažādās krāsās. Baznīcas gadam ir savas krāsas: balta ir prieka un svētku, sarkana — Svētā Gara un mocekļu, violeta — gavēņa un gaidīšanas, bet zaļa — ikdienas garīgās izaugsmes un augļu nešanas krāsa.
Ērģeles: instrumentu karaliene
Luterisko Baznīcu mēdz dēvēt par “dziedošo Baznīcu”: pats Luters bija kaislīgs mūziķis, rakstīja korāļus un sacīja, ka mūzika ir Dieva labākā dāvana tūlīt pēc teoloģijas. Dievkalpojumā koris nedzied publikai — dzied visa draudze, un ērģeles to vada un atbalsta.
Ērģeles ir pasaules lielākais un sarežģītākais mūzikas instruments, “instrumentu karaliene”: skaņa rodas tūkstošiem dažāda lieluma stabuļu, kurās tiek pūsts gaiss. Eliisabetes baznīcā ir veselas divas ērģeles, kas Igaunijā ir retums — un patiesībā ir vēl trešās, kas atrodas draudzes nama kamīnzālē.
Baznīcas rietumu daļas balkonā atrodas 1928. gadā Rīgas firmas Kolbe un Dury būvētās ērģeles, kas 2001. gadā tika pamatīgi restaurētas. Tās aizstāja baznīcas pirmo instrumentu, ko 1845. gadā uzbūvēja Paides ērģeļmeistars Carl George Thal. Dienvidu spārnā atrodas 2010. gadā pabeigtās un iesvētītās jaunās ērģeles, ko būvējis Igaunijas slavenākās ērģeļbūvētāju dzimtas pārstāvis Hardo Kriisa. Ērģeļu prospektu veidojis mākslinieks Rait Prääts, un būtiska tā daļa ir 2007. gada lielais dienvidu sienas vitrāžas logs. Divas ērģeles ļauj baznīcā skanēt mūzikai, kurai ar vienu instrumentu nepietiek; tieši tādēļ Eliisabetes baznīca ir Pērnavas ērģeļfestivāla un daudzu koncertu mājvieta. Baznīcas telpa īsti atveras tikai tad, kad tā skan.
Baznīcas zvani: pilsētas balss
Vienu “baznīcas telpas daļu” mēs ar acīm neredzam, bet dzirdam — tā atrodas tornī. Eliisabetes baznīcai ir divi zvani: vecākais liets 1825. gadā Sanktpēterburgā, otrs tapis 1861. gadā, kad saplīsušo zvanu pārlēja E. W. Peterson darbnīcā.
Kam domāti baznīcas zvani? Gadsimtiem ilgi tie bija pilsētas un ciema kopīgais pulkstenis un balss: aicināja uz dievkalpojumu, mērīja dienu, brīdināja par ugunsgrēku un karu, pavadīja cilvēku pēdējā ceļā. Kad skan baznīcas zvans, tas it kā lūdz par visu pilsētu — sens teiciens zvanu skaņu sauc par “dzirdamu lūgšanu”. Arī mūsdienās zvanus zvana pirms dievkalpojuma un tā laikā, kā arī bērēs un laulībās.
Torņa galā kopš 1747. gada atrodas gailis. Torņa gailis ir modrības simbols — tas vēsta rītausmu un atgādina Evaņģēlija stāstu, kur apustulis Pēteris noliedza Jēzu “pirms gaiļa dziedāšanas”. Gailis kristietim atgādina: esi modrs, nenoliedz savu ticību un principus.
Lustras: gaisma un atmiņa
Baznīcas zāli sedz spoguļvelve ar izteiktu profilētu dzegu, bet balkonus balsta slaidas koka kolonnas ar joniskiem kapiteļiem. Tās, tāpat kā portālu un logu veidols un bagātīgi grieztās divviru durvis, ir no 1893. gada pārbūves.
Lustras nav tikai gaismekļi, bet arī savdabīgi piemiņas priekšmeti. Jaunajā spārnā karājas lustra ar gada skaitli 1674: tā atvesta no Eliisabetes draudzes priekšteces, Jāņa baznīcas, un ir vecāka par pašu baznīcas ēku. Otrā nes 1750. gada skaitli un ir dāvana Eliisabetes baznīcas iesvētīšanas dienai. Galvenās ejas lielā 1893. gada lustra ir dziedāšanas biedrības Endla dāvana piebūves pabeigšanai, bet divas mazākas dāvināja Nikolaja draudze. Tā zem baznīcas griestiem glabājas trīs gadsimtu un trīs draudžu atmiņa.
Nāc un redzi
Baznīcā nekas nav nejaušs: austrumu virziens un gaisma, vārds, ūdens, maize un vīns, mūzika un zvani — viss stāsta vienu stāstu par Kristu, kas uzvarējis nāvi.
Eliisabetes baznīca ir atvērta ikvienam — šeit var nākt meklēt klusumu, aizdegt sveci, klausīties koncertu vai piedalīties dievkalpojumā. Dievkalpojumi notiek katru svētdienu plkst. 10.00 un trešdienās plkst. 18.00. Ikviens ir gaidīts, arī vienkārši paskatīties un paklausīties.
Par baznīcas un Pērnavas baznīcu dzīves vēsturi vairāk var lasīt lapā “Eliisabetes baznīca Pērnavā”.